Mēs – kulinārā mantojuma ēdāji
Domājot par kulināro mantojumu, kā pirmais piemērs man prātā ienāca sklandrausis. Šis tradicionālais kurzemnieku ēdiens šobrīd piedzīvo renesansi un tiek daudzināts gan tūrisma kontekstā, gan tirdziņos kā tradicionāls ēdiens, turklāt arvien biežāk parādās veģetāriešu un vegānu ēdienkartē kā produkts, kas der kaut kā noteikta neēdājiem. Izvēloties sklandrausi, patērētāji demonstrē savu piederību kopienai kā kaut kā noteikta ēdājiem vai neēdājiem. Suiti un lībieši ir sklandraušu ēdāji, veģetārieši un vegāni ir gaļas un citu produktu neēdāji. Katru jūniju liela daļa Latvijas sabiedrības sevi apzinās kā alus dzērējus un ķimeņu siera ēdājus. Kaut kā ēdājs – tas norāda uz piederību, tomēr šāds apzīmējums var tikt lietots arī nievājoši, lai norādītu uz svešo, nepieņemamo, piemēram, saucot francūžus par varžēdājiem vai itāļus – par makaronu rijējiem. Tādā veidā var demonstrēt arī sociālo piederību – kā Vincenta van Goga kartupeļu ēdāji vai latviešu reņģēdāji.