Projekti /

Portālā Satori lasāms mans raksts par šefpavāru Mārtiņu Rītiņu. Tas nav biogrāfisks stāsts. Rakstā aplūkoju, kāda bija Rītiņa loma brīdī, kad veidojās latviskā gastronomiskā identitāte, atsakoties no padomju virtuves un apgūstot Rietumu pieredzi. Kā Rītiņa restorāns, TV raidījumi un publiskais tēls veidoja mūsu priekšstatus par labu virtuvi, labu ēdienu un dzīvesveidu. Ēdiens šajā gadījumā parāda plašāku kultūrvēsturisku procesu.

Rakstu var lasīt šeit.

Piedalījos sarunu vakarā muzejā un pētniecības centrā Latvieši pasaulē par latviešu pavārgrāmatām ārpus Latvijas. Signe Rirdance stāstīja par Dzidras Zeberiņas pavārgrāmatām, kas ir lielisks piemērs tam, kā tapa pavārgrāmatas trimdā pēc Otrā pasaules kara. Bloga “Garšīgā Latvija” veidotāja Sandra Ošiņa dalījās personīgajā pieredzē – gan rakstot, gan lasot receptes. Pati esmu pētījusi latviešu trimdas pavārgrāmatas no 1948. līdz 1984. gadam – izdevumus, kas pildīja gan praktisku lomu jaunajā vidē, palīdzot pielāgoties apstākļiem, gan simbolisku: uzturēja saikni ar Latviju, kopienas atmiņu un latvisko identitāti. Muzeja pētījums “Māju garša” par latviešu pavārgrāmatām ārpus Latvijas turpinās un 2026. gada nogalē gaidāma grāmata.

19. gadsimta mājturības grāmatas solīja sievietēm ceļu uz laimīgu, organizētu un estētisku dzīvi – bet vai tas tiešām bija iespējams?

Mūsdienās perfekti klāts galds un rūpīgi izplānota ikdiena bieži tiek rādīti kā sievietes panākumu un labklājības mēraukla. Instagram estētikā katrs ēdiens izskatās kā mākslas darbs, taču aiz kadra paliek darba stundas, stress un neredzamais ieguldījums. Šī nav jauna parādība – vēl ilgi pirms sociālajiem tīkliem ideālas dzīves ilūzija jau tika veidota mājturības grāmatās. Savā rakstā žurnālā “Domuzīme” es aplūkoju Hermīnes Zālītes jeb Minjonas mājturības grāmatas, kas 20. gadsimta sākumā palīdzēja sievietēm apgūt saimniekošanas prasmes un veidot “pareizu” mājas vidi.

Pavārgrāmatas ir daudz vairāk nekā vienkārši recepšu krājumi – tās atklāj sabiedrības ieradumus, gaumi un vēsturiskās pārmaiņas. No muižu smalkajām mielastu ēdienkartēm līdz padomju laikmeta praktiskajiem ēdieniem – pavārgrāmatu vēsture parāda, kā mainījusies mūsu ēdiena kultūra, vērtības un pat dzimumu lomas virtuvē. Par to arī decembra lekcijā Bauskas rajona bibliotekāriem “Latvijas virtuve pavārgrāmatās”.

Radio “Klasika” četros turpinājumos stāstīju par epizodēm no pavārgrāmatu vēstures

Ogres Vēstures un mākslas muzejā divās lekcijās iepazīstināju ar Latvijas gastronomijas vēsturi caur pavārgrāmatām. Lekcijā “Latvijas virtuve 20. gs. sākumā” stāstīts par to, kā zinātnes un tehnoloģiskie sasniegumi izmainīja cilvēku dzīves tikpat ļoti kā politiskās drāmas. Modernās dzīves sastāvdaļas bija ūdensvada un elektrības ievilkšana virtuvē, koka ledusskapji, pasterizēšanas burkas un jogurta baktērijas. Šīs pārmaiņas dzīvē atspoguļojās 20. gs. sākuma pavārgrāmatās, kas adresētas gan pilsētu vidušķirai, gan lauciniecēm, gan rūpnīcu strādniecēm. Lekcijā “Nacionālās virtuves veidošanās Latvijā 20. gs. 30. gados” stāstīts par to, kā Latvijas nacionālajā virtuvē saskatāmas dažādu gastronomisko kultūru ietekmes: gan nedaudz pārveidoti vācbaltiešu muižu ēdieni, gan modernie veselīgie, tostarp, veģetārie ēdieni, bet nacionālās virtuves pamatu veido zemnieku uzturs. Priekšstatu par nacionālo virtuvi izplatīja ar pavārgrāmatu starpniecību, tajās izveidojās noteikts latvisko ēdienu standarts.

Kaut arī vienmēr gribam zināt, kas atrodas mūsu šķīvjos un bļodiņās, tomēr itin bieži ēdienam piešķiram nosaukumus, kas liecina par pretējo – mūsu vēlmi iztēloties ēdienu, ar vārdiem vien kaut ko ikdienišķu padarīt par izsmalcinātu: lūk, kabaču kaviārs un bērzu sulu šampanietis! Kaut gan ar ēdieniem un tiem piešķirtajiem nosaukumiem viss nemaz nav tik vienkārši – par to šajā sarunā ar Sandru Kropu raidījumā “Zināmais nezināmajā”

LNB podkāsta “Klausītava” raidierakstā uz sarunu par pavārgrāmatām un propagandu aicināju vēsturnieku Kasparu Zelli un filozofu Tomu Ķenci. Runājām par pavārgrāmatām nacistiskās okupācijas laikā, par ideoloģijas izpausmēm padomju virtuvē un par to, kāpēc šašliks varēja kļūt par centrālo Jāņu ēdienu.

Uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes rīkoto lekciju tiešsaistē pulcējās gan pedagogi, kas māca studentiem par Latvijas virtuvi, gan gastronomijas vēstures interesenti un mediju pārstāvji.

Lekcijas ierakstu iespējams noskatīties šeit:

Par pavārgrāmatām un gastronomiju mūsdienās sarunājos ar Mārtiņu Sirmo un Zani Grēviņu.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas podkāsta “Klausītava” sēriju klausieties šeit:

Pavārgrāmatu vēsture ir ne tikai lasāma, to iespējams atdzīvināt, senās receptes izmēģinot. Raidījumu par rasola gatavošanu pēc trim senām receptēm skatieties šeit: