Kad muzeja priekšmeti klusē. Pārdomas par Viļņas Kulinārijas muzejā pieredzēto

Par ēdienu stāsta ne tikai pavārgrāmatas, kas šobrīd ir mans galvenais interešu objekts, bet arī citādas materiālas liecības – trauki, galda piederumi utt. Kad pirms pāris gadiem uzzināju, ka Viļņā 2016. gadā izveidots “Lietuvā un kaimiņvalstīs” vienīgais kulinārijas muzejs, devos turp un bruņojusies ar fotoaparātu un bloknotu, biju gatava fiksēt lietuviešu virtuves nacionālās īpatnības.

Sākšu no sākuma. Muzejs ir atvērts apmeklētājiem tikai darba dienās no 10 līdz 17. Nospriedu, ka visdrīzāk orientēts uz tūristiem. Eksponātu apraksti 98 procentos gadījumu ir lietuviešu valodā – tātad atliek tikai vietējie tūristi un tie, kas cer uz muzeja mājas lapā piedāvāto ekskursiju krievu valodā. Uz to ceru arī es, jo pie ieejas izvietotā trauku vitrīna ļauj noprast, ka muzejā būs ļoti, ļoti daudz priekšmetu cieši saliktu cits pie cita un tad apmeklējums parasti kļūst sarežģīts.

Izstāžu zāles izvietotas divos stāvos, muzejā kopumā izstādīti 25 000 eksponātu, kas izgatavoti laikā no 18. līdz 20.gs. Redzami trauki, galda piederumi, arī gleznas ar pārtikas produktiem un/vai ziediem, paliels daudzums ēdienkaršu lielā iestiklotā planšetē, keramikas teteris, kā arī paliela statuete “Apustulis ar zivi” kāpņu laukumiņā. Solītā ekskursija gida pavadībā nav pieejama. Toties muzeja darbiniece apsola atbildēt uz jautājumiem un faktiski zina tos no galvas – tiklīdz apstājos pie kāda priekšmeta, viņa to uztver kā pastiprinātas intereses zīmi un neuzbāzīgi pastāsta dažus faktus. Tie izrādās gan interesanti, gan noderīgi.
Te uzzinu, ka lietuvieši sāka lietot dakšiņas jau pirms francūžiem, Lietuvā padomju gados ražots vietējais kalvadoss, bijušas īpašas tējas krūzes ūsainiem kungiem un īpašas knaibles putnu locītavām. Īpaši trauki sparģeļiem un īpaši – sālītiem gurķiem. Kā arī – īpaši galdiņi, kas izskatās pēc portatīviem rakstāmgaldiem. Kad kungi vienošanos parakstījuši, galdiņa virsma atsprāgst vaļā, atsedzot alkoholiskā dzēriena karafi, sešas mazas glāzītes un cigāru smēķēšanas piederumus. Man kļūst mazliet žēl tūristu pāra, kas pa to laiku ienācis pirmajā stāvā un visdrīzāk par to neko neuzzinās, jo citas darbinieces pagaidām muzejā nav.

Pamazām man izdodas salipināt kopā mazos, izkaisītos stāstu gabaliņus par lietuviešu virtuvi. Darbiniece rāda uz traukiem un stāsta, ka viens monarhs Itālijā sievu ņēmis, cits – Krievijā un katrs ieviesis pa kādam jaunievedumam. Tas parāda aristokrātiem kopīgo gastronomijas telpu, kurā valstu robežām nebija izteiktas nozīmes. Piemēram, porcelāns šeit ir no Vācijas vai no Rīgas. Daudzie trauki ar vienu īpašu, “interesantu” funkciju liek domāt par tādu laiku, kad virtuves bija pietiekami plašas tik specifiskam trauku klāstam, un to īpašnieki – pietiekami bagāti, lai nevajadzētu apsvērt iegādāto priekšmetu multifunkcionalitāti. “Bet tā tolaik dzīvoja tikai četri procenti lietuviešu. Un jūs vēl brīnāties, ka lietuviešu nacionālā virtuve veidojās uz zemnieku ēdiena pamata?” retoriski jautā darbiniece. Tomēr man rodas iespaids, ka muzejā savāktie priekšmeti atspoguļo lepošanos ar cietsirdīgās aristokrātijas lietotajiem dārgumiem un nemin ne vārda par lietuviešu zemniekiem.

Muzeja krājums ir privāta kolekcija un kā tāds tas atspoguļo konkrēta cilvēka intereses un iespējas. Muzeju 2015. gadā izveidoja kolekcionārs Vaclovs Kontrausks, eksponējot savu 25 gadu laikā izveidoto ar kulinārijas tradīcijām saistīto priekšmetu kolekciju. Pirms tam daļa kolekcijas bija aplūkojama Kontrauska restorānā “Ida Basar”. Tas ir otrs senākais restorāns Viļņā, kas pastāvēja kopš Lietuvas neatkarības atgūšanas un tika slēgts 2017. gadā. Internetā joprojām pieejama informācija par to un aprakstos minēts, ka restorāns piedāvā iepazīties ar seno lietuviešu aristokrātu virtuvi, atsaucoties uz Lietuvas karaļvalsti, kas pastāvēja no 14. līdz 18.gadsimtam. Kādu vakariņu aprakstā minēti vairāki ēdieni un to sastāvdaļas, kas vēsturiski bijušas pieejamas vien ļoti bagātiem lietuviešiem vai karalim.

Šī restorāna komanda klājusi galdu Anglijas karalienei Elizabetei II un tieši šim notikumam par godu dažādās valstīs īpaši izgatavoti galda piederumu komplekti, kas tagad aplūkojami muzejā līdz ar dažādiem porcelāna traukiem, uz kuriem redzami karaliskās ģimenes portreti, galvenokārt Čārlzs ar Diānu. Daudzi muzejā esošie eksponāti īpašniekam esot dāvināti, tas izskaidro ekspozīcijas juceklīgumu. Līdzās priekšmetiem, kas tieši vai attāli saistīti ar kulināriju, rodamas īpašniekiem dāvinātās gleznas un arī latviešu mākslinieka Edvīna Krūmiņa skulptūra “Pompeju zirgs”, kas šajā kontekstā tomēr nerunā pati par sevi.

Šādi eksponēšanas paņēmieni padara neskaidru muzeja mērķi un uzdevumu un nojauc robežu starp muzeju un privātu telpu, kurā tiek glabātas īpašnieka privātās lietas. Muzeja studiju profesore Sūzena Pīrsa grāmatā “Par kolekcionēšanu” (1995) raksta: “Kolekcijas tiek veidotas, lai atstātu iespaidu uz līdzcilvēkiem, lai izraisītu apbrīnu un pārsteigumu, lai nodrošinātu nemirstību sev, uzceļot kolekciju kā pieminekli.” Tāda man šķita Vaclova Kontrauska plašā, bet pārāk daudzveidīgā kolekcija – tā neapšaubāmi izraisa apbrīnu un liks atcerēties tās veidotāju un īpašnieku. Tomēr bez šīm kolekcijas funkcijām man vēl svarīga šķiet tās spēja kaut ko iemācīt aplūkotājam, caur priekšmetu funkcijām, estētisko veidolu, tapšanas un lietošanas apstākļiem interpretēt pagātni. Tieši tāpēc man šajā muzejā ļoti pietrūka interpretācijas vai vismaz skaidrojumu, kas ļautu priekšmetiem, kas nu kļuvuši par eksponātiem, izmantot savu stāstu stāstīšanas potenciālu.
Tomēr tam ir arī saules puse – šis ir pirmais muzejs, kur man izdevās iegādāties kādu no eksponātiem – porcelāna tasīti. Izņemot to no vitrīnas ar uzrakstu “Suvenīri”, muzeja darbiniece skaidroja, ka tā esot ražota 20. gadsimtā, Eiropā. Mājās, izsaiņojot priekšmetu, pamanīju uzlīmētos inventāra numurus. Labi, ka tos izdevās nomazgāt un muzeja priekšmets atkal kļuva par tējas tasīti.