Ēdiena pētniecības konferencē Perudžā: par pandēmiju, migrāciju un dārziem

Pārmaiņas un pārvietošanās ir šobrīd aktuālas tēmas dažādās zinātnēs. Tām veltīta arī ēdiena pētniecības konference Itālijā, Perudžā, no kuras tikko atgriezos. Pētnieki no dažādām pasaules valstīm konferencē “Ēdiena kustības/ Kustīgais ēdiens. Par ilgtspēju un vidi” runāja par dažādām labprātīgas vai piespiedu pārvietošanās situācijām, ko ietekmē klimata pārmaiņas, politiskā situācija, karš un arī labākas dzīves meklējumi. Referāti skāra tēmas, kas ir mūsu ikdienas sastāvdaļa un vienlaikus liek bažīgi raudzīties nākotnē. Ar ēdiena starpniecību par tām ir vieglāk runāt – it kā runājot par sadzīviski vienkāršo, patiesībā runājam par politiski svarīgo, sociāli netaisno un emocionāli sāpīgo.

Ēdienam veltītu konferenci Umbrijas institūts rīko reizi divos gados un tā pulcē dažādu disciplīnu ēdiena pētniekus no visas pasaules. Institūtu ir izveidojuši amerikāņi, tādēļ secinu, ka to ir vērts apmeklēt kaut vai tāpēc, lai dzirdētu ievērojamus amerikāņu universitāšu pētniekus, neizbraucot no Eiropas. Piemēram, šogad ar aizturētu elpu klausījāmies ievērojamā Ņujorkas universitātes migrācijas pētnieka Krishnendu Ray aktuālo un emocionālo galveno lekciju: “Ēšana vienatnē: klātbūtnes infrastruktūra pieviļ. Mobilitāte un materiālā kultūra”

Lekcija man lika domāt par dažādiem mūsdienu dzīves aspektiem, ko nesaudzīgi izgaismo pētnieku fiksētās izmaiņas ēšanas paradumos. Kaut arī mobilitāte ir vēstures gaitas sastāvdaļa, šobrīd ļoti liela pasaules daļa pamet savas mājas trūkuma, baiļu, bada un kara dēļ. Šis ceļš vienmēr ir bīstams un ēdienam tajā ir svarīga loma. Fiziskajam izsalkumam blakusesošs ir arī emocionālais – māju, ğimenes un drošības trūkums. Pandēmijas izraisītajā pārvietošanās krīzē Indijā 2020.gadā, kur miljoniem cilvēku bija ierobežota iespēja atgriezties mājās, viņiem tika sniegta palīdzība – izdalīti pārtikas produkti. Pārtikas drošības dēļ tika doti tikai fasēti produkti un cilvēki nesaņēma dienišķo bļodiņu ar vārītiem rīsiem, kas ir neatņemama ikdienas ēdiena sastāvdaļa. Tomēr ilgas pēc šī mājas ēdiena bija tik spēcīgas, ka daudzi, ēdot no skopā palīdzības fasējuma, vienlaikus skatījās youtube video, kurā vāra vai ēd rīsus.

Atrodoties svešā vidē, patērētais ēdiens ir arī tas, kas uzsver atsvešinātību no vietējās kultūras. Svešā ēdiena ēdājs var kļūt par Citu ne tikai kultūras nozīmē, bet arī emocionālā nozīmē – par atšķirīgo, tātad Ienīsto Citu. Tas, kādu ēdienu cilvēki ēd, vairs nav privāts, bet gan publisks un politisks jautājums.

Ray runa parāda, ka gandrīz nekad ēdiens nav tikai ēdiens. Un gandrīz vienmēr tas ir saistīts ne tikai ar gremošanas sistēmu, bet arī ar prātu un sirdi. Migrācijas kontekstā tieši ēdiens liktenīgi atsedz piederības un atsvešinātības jautājumus. Tādēļ domāju, ka pētījumos, kas top un taps par Krievijas kara Ukrainā izraisīto bēgļu krīzi Latvijā, uzmanības pievēršana ēdienam varētu atsegt ne tikai praktisko, bet arī nepasakāmo, emocionālo dimensiju.

Pēc konferences nonācu pie vairākiem secinājumiem:

1. Konferences 4 dienās tika nolasīts 51 referāts. Ņemot vērā konferences tematisko fokusu, domāju, ka tas ir pietiekami, lai gūtu priekšstatu par to, kādas tēmas starptautiski interesē pētniekus un kādu problēmu izpēti gatavas finansēt izglītības institūcijas. Šķiet, ka fokuss pārvirzījies no konkrētu vēsturisku periodu un fenomenu izpētes uz mūsdienu dzīvē aktuālām problēmām: migrāciju, sociālo un politisko aktīvismu, ēdiena saistību ar nacionālo politiku un starptautiskajām attiecībām, ilgtspējīgu ražošanu un godīgu tirdzniecību, produktu autentiskumu un tā aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un, protams, pandēmijas nestajām izmaiņām.

2. Arvien paplašinās to tēmu loks, kas tiek saistītas ar ēdienu kā virstēmu. Sākotnēji ar ēdiena pētniecību lielākoties saprata tā gatavošanu un ēšanu. Ar laiku – arī ražošanu un tirdzniecību. Šobrīd – arī audzēšanu.

3. Konferencē izskanēja virkne pieredzes stāstu par to, kā ēdiens var tikt izmantots izglītībā. Universitātēs tiek iekārtotas mācību virtuves un dārzi studentu pilsētiņās. Profesori ar studentiem kopīgi gatavo ēdienu un rūpējas par dārzu un šajā procesā studenti apgūst dažādus teorētiskus priekšmetus – ēdiena antropoloģiju, kultūras teoriju, dažādas sociālās zinības, lauksaimniecības priekšmetus. Turklāt arī praktiskās prasmes, ne vien komunikāciju un sadarbību, bet arī ēdiena gatavošanu un ravēšanu. Manuprāt – vismaz divi zaķi!

4. Pirmo reizi saskāros ar terminu “ēdiena pratība” (food literacy). Tas nozīmē zināšanas, prasmes un spēju izvērtēt iespēju izvēlēties, izaudzēt, pagatavot un izbaudīt ēdienu, kas nāk par labu veselībai, kopienai un videi, kā arī saprast, kādā veidā ēdiena izvēle ietekmē veselību, vidi un ekonomiku.

Iedvesmojoši un kārtējo reizi apliecina, ka ēdiens vienmēr ir kaut kas vairāk nekā tikai ēdiens, kā uzsvēra ne viens vien runātājs.