Nēģu svētki Carnikavā

Carnikavā klausījos zvejnieku stāstus, jo Nēģu svētkos tika atvērta izstāde “Ieskats zvejnieku ikdienā”. Piemēram, Jānis stāsta, ka viņš 60.gados gājis Atlantijā uz siļķēm, bet tad viņu “pašu noķēra” un sieva likusi izvēlēties “es vai jūra”, viņš izvēlējies palikt krasta brigādē un sācis Gaujā ķert nēģus. Zvejnieki Carnikavā glabā senās nēģu ķeršanas prasmes un pateicoties viņiem iespējams saglabāt arī latviešu tradicionālo ēdienu – ceptos nēģus želejā.

Pēc atklāšanas biju uzaicināta piedalīties diskusijā, kura sākās ar jautājumu: “Ko jums nozīmē nēģis?”. Negaidīju, ka uz to var būt tik dažādas atbildes. Bijām seši runātāji un patiešām katrs uz nēģiem skatījāmies no atšķirīgas pozīcijas. Folkloras pētnieks Sandis Laime stāstīja par projektu, kurā tiek pētīta klimata pārmaiņu ietekme uz nemateriālo kultūras mantojumu, konkrēti – nēģu zvejošanas prasmēm. Par nēģu nākotni stāstīja “Bior” pētnieki Patrīcija Raibarte un Kaspars Abersons, viņu secinājums bija, ka pirmās varētu izzust zvejas un ēšanas tradīcijas, bet ne pats nēģis. Un pie reizes viesa skaidrību jautājumā “vai nēģis ir čūska vai zivs?” (es no sarežģītās atbildes atļāvos izlobīt, ka tomēr zivs) un stāstīja arī citus neparastus faktus, piemēram to, ka nēģi notievējot, saraujas ne tikai apaļumā, bet arī garumā. Biedrības “Jūras Zeme” valdes loceklis Āris Adlers secināja, ka nēģis ir sarežģīts mārketinga “instruments”, jo tā piekritēji ir tikpat dedzīgi kā noliedzēji. Te nu jāteic, ka klātesošie uz līdzenas vietas piedzīvoja mazu brīnumu – Ieva no skatītāju rindām pirmo reizi mūžā pagaršoja nēģus, no kuriem līdz šim bija izvairījusies, un kļuva par piekritēju, par to balvā saņemot nēģu kastīti. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra zivsaimniecības eksperts Jānis Kravalis mierināja, ka vienlīdz labi esot gan Carnikavas, gan Salacgrīvas un Pāvilostas nēģi, bet Carnikavas nēģiem piešķirtā AĢIN zīme nozīmē to, ka nēģiem jābūt ķertiem un ceptiem Carnikavā.

Es izstāstīju stāstu par to, kā nēģus ķēra, cepa un tirgoja latvieši trimdā – tas šķita vēl viens apliecinājums tam, cik lielā mērā nēģi ir mūsu kulinārās identitātes daļa.