Rucavas tradīciju namā “Zvanītāji” var iemācīties sakult tradicionālo balto sviestu. Baltais sviests top saldajam krējumam sviesta kulšanas gaitā pievienojot rūgušpienu. Tas, iespējams, ir viens no ekskluzīvākajiem reģionālajiem produktiem, jo tā īstā garša baudāma tikai tūlīt pēc pagatavošanas un to pagatavot bez pieredzes nav viegli. Nepieciešami kvalitatīvi piena produkti no zemnieku saimniecības, jo ar “veikala pienu” nekas neizdosies. Turklāt baltais sviests pieejams gandrīz tikai šeit, Rucavā, jo veikalā nopirkt to nevar.
Uz sarunu aicināju Rucavas tradīciju nama vadītāju Sandru Aigari.
AS: Cik ilgi šo sviestu var uzglabāt?
SA: Lai tas būtu tāds, kā tūlīt pēc pagatavošanas, sviestu vajadzētu turēt vienmērīgā istabas temperatūrā, bet ne aukstumā. Tā kā sviestam klāt ir paniņas un rūgušpiens, tas satur ūdens daļiņas, kas aukstumā atdalās. Rucavas baltais sviests netiek rūpnieciski ražots, bet, ja pie mums atbrauc ekskursanti, kas grib paņemt sviestu līdzi uz mājām, tad saliekam plastmasas kārbiņās un ietinam folijā.
AS: Tātad tradicionāli baltais sviests gatavots konkrētai ēdienreizei, apēšanai uzreiz, nevis glabāšanai?
SA: Tieši tā. Tas vislabāk jāēd uzreiz pēc pagatavošanas. Tas ir ekskluzīvs ēdiens, kas raksturīgs Rucavai. Tomēr ekskluzīvs tas ir tikai šodien. Senāk, kad cilvēki nebija tik turīgi, bija citādi. Pārnāca nostrādājušies no lauka, izvārīja kartupeļus. Kamēr vārījās kartupeļi, sakūla balto sviestu. Klāt pieēda siļķi, rūgušpienu vai skābputru un viss. Anekdotiskā šī stāsta daļa ir tā, ka saimnieki paši ēduši labo, dzelteno sviestu, bet kalpiem devuši balto – jo baltajam sviestam varēja piekult rūgušpienu un ēdamā sanāca vairāk.
AS: Mūsdienās ir iespējams tradicionāliem produktiem piešķirt jaunas nozīmes, piemēram, šobrīd ražo kaņepju proteīnu, kas noder veģetāriešiem. Baltais sviests varētu kļūt iecienīts pazemināta tauku satura dēļ, kā diētisks produkts. Tomēr visbiežāk tas, vai produkts iekļaujas mūsdienu dzīvē, ir atkarīgs no tā, vai to iespējams piemērot mūsdienu lietojumam. Vai balto sviestu var izmantot kulinārijā, piemēram, lietot cepšanā?
SA: Nē. Protams, ir bijuši mēģinājumi, gan šefpavāri ir eksperimentējuši, gan saimnieces centušās smērēt tortēs. Tomēr šis produkts vislabāk sader vai nu ar vārītiem kartupeļiem vai kārtīgu rupjmaizi.
AS: Tātad tas ir izteikti tradicionāls produkts?
SA: Nosaukums “Rucavas baltais sviests” ierakstīts ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (AĢIN) reģistrā. Rucavā ir reģistrēti divi ražotāji, kas taisa balto sviestu pēc AĢIN apstiprinātās receptes: Rucavas tradīciju klubs un sertificēta zemnieku saimniecība „Timbras”. No viņiem arī mēs ņemam krējumu, jo baltā sviesta pagatavošanai tas vajadzīgs biezāks un stingrāks.
AS: Bet balto sviestu taču netaisa tikai Rucavā. To ražo arī Lietuvā.
SA: Jā. Balto sviestu dēvē arī par leiti, un tas ir izplatīts ne tikai Rucavā, bet arī Zemgales un Latgales pierobežā, jo tur, tāpat kā Lietuvā, ēd balto sviestu. Tāpat Lietuvā ēd cepelīnus, bet mēs ēdam kuģeli jeb riezi, kas ir rīvētu kartupeļu sacepums ar žāvētas krūtiņas gabaliņiem – ļoti līdzīgi ēdieni. Tomēr to pazīst tikai Latgales pierobežā, nevis visā Latgalē. Man šķiet, ka baltais sviests ir ienācis tajos laikos, kad mūsu saimnieki kļuva turīgi, un pieņēma darbā laukstrādniekus no Lietuvas un Polijas. Ir tāda filma „Kurzemes valoda”, kurā intervē suiteni, kas taisa balto sviestu. Viņai prasa – kur viņa to iemācījusies? Viņa atbild, ka mājās bijusi polene, kas parādījusi. Tas iznācis lētāk, un saimnieki recepti labprāt pieņēmuši.
Mēs četrus gadus mocījāmies, lai balto sviestu ierakstītu ES sarakstā! Mūs varēja apstrīdēt gan Lietuva, gan kaimiņi Priekulē un Nīcā, jo arī tur to gatavo. Lai arī baltais sviests ir ienācis no Lietuvas, šim faktam nav tik liela nozīme, jo mēs Rucavā šo tradīciju esam uzturējuši, prasmes ir pārmantotas no paaudzes paaudzē un mājās to taisa vēl šodien. Tomēr baltā sviesta iekļaušana sarakstā bija pašvaldības iniciatīva. Deputāti izdomāja, ka Rucavai nepieciešama sava vizītkarte, jo, braucot pa Latviju, redzēja, ka citos novados ir kas tāds, kas viņus atšķir. Izdomāja, ka mums arī vajag. Bet tagad, pateicoties domes iniciatīvai, mēs “Zvanītājos” piedāvājam gan pagaršot, gan iemācīties pagatavot Rucavas balto sviestu.
AS: Piekrītu – nevar apgalvot, ka ir tāds ēdiens “Rucavas baltais sviests”, drīzāk – baltais sviests, kas tiek gatavots Rucavā. Tomēr pašvaldībai šādu raksturīgu produktu ir izdevīgi popularizēt, jo tas vienlaikus palīdz popularizēt arī konkrētu vietu. Savā ziņā tas ir politizēts nosaukums un pats par sevi tas nav nekas slikts. Vai Rucavas baltais sviests ir radījis papildus interesi par Rucavu?
Es domāju, ka jā. Mēs zinām, ka cilvēki vēlas uzzināt vairāk par kādu vietu ar ēdiena starpniecību. Pateicoties reģionālā tūrisma centra aktivitātēm un „Lauku ceļotājam”, pēdējā laikā pie mums brauc lietuvieši, kas dzīvo netālu no robežas. Viņiem pie mums patīk – var paēst, parunāt, kaut ko apskatīties un uzzināt.
AS: Cik ilgi pastāv tradīciju nams „Zvanītāji” un kā tas tapa?
SA: „Zvanītāji” radās dzīves nepieciešamības rezultātā. 1999.gadā notika vispasaules rucavnieku saiets un tas rosināja vietējos iedzīvotājus daudz vairāk domāt par Rucavas vēsturi. Arī pašvaldība sarosījās, palīdzēja šo māju nedaudz pieremontēt, sanest senās lietas. Savācām tautas tērpu elementus, kas gana daudz glabājās rucavnieku mājās. Pēc tam sekoja 3X3 nometnes, kas Rucavā tika rīkotas 2001. un 2014. gadā. Tas pamudināja rucavniekus vairāk pievērsties tradīcijām – visi sāka apgūt amatu prasmes, rokdarbus, dziedāt, iet uz dančiem. Es nodarbojos ar folkloru, centos attīstīt šeit folkloras kopas darbību, bet sastapos ar kaut ko tādu, ko nebiju paredzējusi – ar kristīgo ticību. Aicināju visus iet ķekatās, bet mācītājs aiziet uz skolu un saka, ka kristīgam cilvēkam neklājas iet ķekatās un vilkt bluķi. Cilvēki nenāca. Sapratu, ka ticība īsti neiet kopā ar tradīcijām. Ja bērni tiek audzināti kristīgā garā, tas viņiem dod atšķirīgu kultūras un mākslas faktu kopumu, kurā latviskās tradīcijas neiederas.
AS: Vai tad sanāk, ka Rucavā ir grūtības ar tradīciju nodošanu jaunajai paaudzei?
SA: Ne gluži. Mums ir bijuši fantastiski tradīciju projekti, kuros vietējie labprāt iesaistās, piemēram, „Talku godi Rucavā”, kad savedām kārtībā veco Bajāru klēti. Vispirms notika talka, pēc tam – dzīres, kad visi sanāca kopā, kāva lopus, taisīja uzkodas, dzēra alu un ļergu. Visi iesaistījās ēdiena sarūpēšanā un galdi tika noklāti tā, ka lūzt.
AS: Vai mūsdienās varam teikt, ka tradīciju zināmā mērā dzīvu uzturēt palīdz tūrisms? Tam ir ekonomiska ietekme uz vietējo kopienu un vietējie jūtas vairāk motivēti pētīt un kopt senās tradīcijas, lai varētu tās demonstrēt tūristiem.
SA: Zināmā mērā, jā, tas ir savstarpēji saistīts. Pakalpojums tūristiem izveidojās nejauši, 2003.gadā uzņēma filmu par Lejaskurzemes valodu, kuras tapšanā piedalījās Janīna Kursīte. Bija sarunāts, ka mēs te nodrošinām fonu – ar lina galdautu klātu galdu, traukiem, saaicinātiem ēdājiem, galdā nemizoti vārīti kartupeļi, baltais sviests. Traukus meklējām pa visu Rucavu, jo tolaik normālu māla trauku mājās nebija. Uzaicinājām tantes no pansionāta, lai ar koka karotēm ēd kartupeļus. Pasēdējām, padziedājām. Kursīte ierosināja, ka šis būtu labs piedāvājums tūristiem – visi sēž ap galdu, mēs kaut ko pastāstām, kopā padziedam, paēdam. Tā tas tapa. Drīz jutām, ka ar to varam nopelnīt.
AS: Tūrisms ir nozīmīgs reģiona attīstībā, vai ne? Šeit nav ne rūpnīcu, ne tirdzniecības. Un, ticamākais, arī nebūs.
Jā, vienīgais, kas mums ir, ir daba un kultūra. Bet par reģiona attīstību ar kultūras palīdzību ir jādomā stratēģiski. Pagājušajā gadā uzrakstīju pieteikumu, lai Rucavas kultūrtelpu iekļautu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tas bija garš process, kas vainagojās panākumiem. Tomēr nepietiek tikai ar iekļaušanu sarakstā, vajadzīgs pašvaldības atbalsts, arī finansiāls. Beidzot Rucavas dome ir atbalstījusi Rucavas kultūrtelpas attīstības plānu, kur paredzēts sākt amatu mājas projektu, paredzēti pasākumi. Gribu, lai pašvaldības pārziņā tiktu izveidots Rucavas tradicionālās kultūras centrs. Protams, tas prasa papildus finansējumu, kāda līdz šim domei nav bijis, tomēr beidzot jāsaprot, ka tādējādi mēs arī no valsts saņemam lielāku finansējums. Kultūra ir vienīgais, ar ko mēs reāli nākotnē varam pastāvēt.